Mana dzimtā valoda
Ir pati mīļākā man,
Mūsu latviešu valoda
Mūsu zemē skan.

Kopš agras bērnības
Es burtus minu,
Līdz dzīves beigām
Es valodu zinu.

Vai joks, vai ziņa,
Vai pat īsa pasaciņa.
Rakstu un lasu to savā valodā,
Jo tā man mūžu mūžos vienīgā.

Es piederu savai dzimtai
Un savai vienīgai valodai.
Pat vārds mans pēdējais
Būs latviešu valodā pateiktais.

Marta Čunčule
11.a klase

Mana valoda ir kā cilvēks.
Tā attīstās,
Mainās
Un neapstājas.

Mana valoda ir kā asinis.
Tā cirkulē,
Plūst
Un neapstājas.

Mana valoda ir kā sirds.
Tā saraujas,
Izplešas
Un dzīvo līdz…
Tā neapstājas.

Katrīna Popele
11.a klase

Valodas dzīvība,
Valodas gals
Runāsi daudz vai runāsi maz?
Būs tai liktenis tāds
Kā ābelei Novembrī,
Kā ledum Janvārī,
Pēdējais neprāts,
Valoda tā nosals un aizsals,
Aizsnigs uz mūžību tumšāko,
Neredzēšanos ilgāko,
Mudini sevi un saki:
“Sniedzies tālu, mana balss,”
Tā kā varens lielgabals
Valodai dzīvot liks.

Valoda,
Tā kā medus plūdīs,
Kā vētra grūdīs,
Grūdīs kā vienīgi Liepājā,
Tā būs mēles galā,
Kādā tumšā alā
Vai uzmanības centrā,
Balsī skaļā,
Valoda nerimsies un dzīvos
Kā karogs tā vējā plīvos,
Gala tai nebūs mūsos,
Gala tai nebūs jūsos,
Dziesmās, dzejoļos, ielās,
Parkos, sapulcēs lielās,
Tādēļ runā, runā šīs zilbes,
Veido mutiskas bildes,
Nebaidies, neslēpies
Krāšņā ozollapa,
Starp lappusēm slēpta,
Mūsu valodas rēta,
Rēta, kas dara stiprāku,
Runā, runā šos vārdus,
Mūsu laiks ir tagad.

Nils Kolbergs
10.a klase

Rītausmā, kad sarma Zemei tērpu dāvājusi,
Maza dvēselīte ilgi savu tautu meklējusi.
Tautu, kuras dzīve mēmi kā bez vārdiem rit,
kuras jūra zaļos viļņus krastiem pretī sit.

Meklēja, kad rudens gurdumā kliedz putni galotnēs,
Un lapkritis steidz dzeltensārtu segu Zemei savirknēt.
Vasaras karstumā vai ziemas bargā salā,
Meklēja tā savu tautu visās zemes malās.

Kurp lai eju, kurp lai meklēju es viņu,
Kā lai atdodu tai dzimto valodiņu? 

Te, kur gadījās, kur ne,
Ieraudzīja dvēsli maza meitene.
Panāca tai tuvāk, plati rokas iepleta
un no sirds tai mīlestību dāvāja.
Laimīga un pateicīga  bija dvēsele,
Uzdāvinot beidzot valodiņu meitenei.

Atvadoties, dvēsle teica klusi:
“Dali tautai valodu, pat tad, ja apmulsusi.
Pati saudzē to un mīli to kā māti!
Atvērsies tad nākotnē Tev plaši vārti.

Paklausīja meitene tās dvēsles padomiņam
Un aizveda to tautās kā mazs cinīt’s vezumiņu,
Dalīja pa vārdam, burtam, zilbītei,
Visiem pietika – pat eglei, dzērvenei un svilpītei.
Rīta svārkos tērpās, rasas tēju bitēm lēja,
tautai darbos allaž sekoja un valodiņu sēja.
Saudzēja un mīlēja kā māti,
Jo zināja, cik vārti veras plati.

Lai tie kungi, lai tie ļaudis skaldīt skalda viņu,
Nicināja, ņēma nost, un spieda svešu gribu.
Nenobijās valoda ne vāciešus, ne zviedrus
Pārdzīvoja visus tā - kā poļus, tā ar’ krievus.

Iztaisnojās vienmēr stalta, galvu paceldama,
Tautu neatstāja briesmās, vienmēr dziedādama:
“Saudzē, Tauta, mani un esi pati viņa!
Tad tā dzīvos mūžam - Tava valodiņa.”

Grēta Skadiņa
10.a klase

Valoda dzīvo, ja TU tajā runā
Tu runā, Tu domā, Tu jūti
Valodā, kurā Tu dzīvo,
Valodā, kurā Tu mīli,
Valodā, kuras dēļ Tu cīnies un krīti.

Valoda ir Tava būtība, jo
Tajā Tu atrodi mīlu,
Tajā Tu saproti dzīvi,
Tajā Tu atceries visskaistāko brīdi.

Valoda ir dzīva,
Kad tajā sapņo Tu un skumsti,
Kad esi gatavs atdod savu dzīvi,
Valodā, kurā Tu svini.

Matīss Kristiāns Kirmuška
10.a klase